Es cienīju sava dēla privātumu, tāpēc nekad netiku rakājusies pa viņa kabatām, somu, vai atvilktnēm.
Es ticēju viņam uz vārda, kad uz jautājumu – “vai tu kaut ko lieto, piemēram, nikotīnu?”, viņš vienmēr atbildēja – “protams, ka nē!”, jo mēs bijām norunājuši būt atklāti un patiesi viens ar otru.
Es domāju, ka man būs izdevies izaudzināt bērnus ar skaidru izpratni par pareizām izvēlēm un pietiekami stingru mugurkaulu, lai “tur ārā” nostāvētu pret pierunāšanu un cita veida vedināšanu kaut “tikai pamēģināt”.
Tieši tāpēc brīdī, kad nonācu aci pret aci ar faktu, ka viņš lieto nikotīnu, pirmajās minūtēs vienkārši neticēju savām acīm. Es nespēju pieņemt to. Bet nācās… Sekoja apmulsums, vilšanās un svelošs niknums.
Kā uzzināju? Skolotāja zvanīja un vedināja “painteresēties” rūpīgāk, jo dēls pavadot laiku kopā ar vecāko klašu puišiem. Skolotājai, protams, atbildēju, ka pavisam noteikti domāju, ka mans dēls neko nelieto. Taču esmu radusi lietas pārbaudīt. Tāpēc aptiekā nopirku tieši šim nolūkam domātu urīna testu.
Kamēr virsroku ņēma emocijas, nepasāku neko. Vienkārši gaidīju. Līdz dažas nedēļas vēlāk man bija nepieciešama pildspalva un pa rokai bija dēla skolas soma. Es atvēru kabatiņu, kurā bija jābūt rakstāmpiederumiem. Tā vietā tur bija veips (5% – ja precīzi) un ņikotīna spilventiņu “banka”. Tā viņi, pusaudži, sauc bundžiņu.
Es sapratu, ka šī ir mana izdevība un man tā ir jāizmanto, neskatoties uz to, ka nejūtos sarunai gatava, joprojām nezinu, kā to vadīt. Ko teikt. Ko prasīt. Ko atbildēt, ja viņš kaut ko prasīs. Tomēr saņēmu drosmi un konfrontēju dēlu. Teicu: “Tu saproti, ka man šīs “lietiņas” ir jāņem tev nost un tu saproti, ka nevari turpināt lietot! Tev ir tikai 14!” Dēls, sabijies, purināja vien galvu, piekrītot visam, ko saku. Tā kā kādu laiku jau biju pasākusi sarunās ar dēlu runāt arī par savām emocijām, piebildu: “Esmu nesagatavota šādai situācijai, jo ticēju, ka tādā nekad nebūsim. Man tagad ir daaaaudz jādomā, ko un kā darīsim tālāk. Turklāt tagad esam ciemos. Tāpēc mēs atgriezīsimies pie sarunas par šo vēlreiz.”
Vienīgais, ko es sapratu, ka šis – atlabšana, būs process, nevis notikums. Taču man nebija ne jausmas, ar ko sākt un ar ko turpināt.
Nomierinājusi prātu, tiku pie pirmās gaišās domas – tā kā nikotīns ir viela, kas izraisa spēcīgu atkarību, ir jānoskaidro, cik ilgi un kādās devās dēls to ir lietojis. Tā kā līdz šim biju rīkojusies pārdomāti, attiecības nebija sabojātas un uzticība bija saglabāta. Atbilde: “Gadu. 60 mg.”
Sākotnēji man tas neko neizteica. Līdz izlīdzēja ChatGPT. Pielīdzinot cigaretēm, to nemaz nevar izpīpēt. Vienā cigaretē ir 1-2 mg nikotīna. Tātad – padsmitgadīgs bērns aiz lūpas vienā piegājienā aizliek vairākas paciņas cigarešu un dara to 3-5 reizes dienā. Draugi, kuriem vairs “neštirī”, liek pat 2 šādus spilventiņus uzreiz. Latvijā legāli produkti ar nikotīna saturu tādos apjomos nav atļauti. Citiem vārdiem – tie ir nelegāli.
Un man lēnām sākās panika…. Pirmkārt, regulārās vēdergraizes, citkārt – caureja, miega traucējumi, neizskaidrojamā ķermeņa trīce un straujā aizkaitinātība plus rupjības un draudi ieguva citu jēgu … Tā tomēr nav vienkārši pusaudzība. Un izskaidrojums beidzot bija arī tam, kāpēc vairākus mēnešus pirms tam uz līdzenas vietas bez saprotama iemesla uzšvirkstēja konflikts, kura laikā man mīļais dēliņš ar plecu izgāza aizvērtas durvis kopā ar visu stenderi.
Tā bija abstinences, jeb “lomkas” izpausme, jo tobrīd viņam nikotīna produkti bija beigušies. Un viņš nebija steidzies tos gādāt, jo līdz tam pats dzīvoja ar pārliecību, ka spēj pārtraukt jebkurā brīdī.
Vispirms es piezvanīju senam paziņam – psihologam-doktorantam, kurš daudz strādājis ar bērnu un pusaudžu izpēti. Atziņas: (1) nepārmet sev, ka pamanīji pēc gada, lielākoties vecāki pamana ne ātrāk kā pēc pusotra, diviem, kad klāt nākušas arī citas vielas un pazīmes vairs nevar noslēpt; (2) būs nepieciešama narkologa, psihiatra un psihoterapeita konsultācija, skaties, pie kā vari tikt, tur arī ej!
O! Ir plāns! Tikai 4 nianses…
Pirmā: psihoterapeitiem ir tik daudz klientu, ka uz terapiju jāgaida mēneši pieci…
Otrā: sazvanot kompetento iestādi No1, rinda uz konsultāciju (ar dubulto pierakstu tāpēc “ja kāds atsakās” nav opcija) vairāki mēneši. Plus nosacījums – pusaudzim jābūt motivētam.
Trešā: viņš nav motivēts. Viņš kategoriski atsakās iet pie jebkura no viņiem. Un vispār! Viņa nostāja ir, ka te nav problēmas. Jo visi taču lieto. Liela daļa – sākot ar 5. klasi!
Ceturtā: sazvanot otru kompetento (ārstniecības) iestādi, rindā uz konsultāciju pie speciālista jāstāv 1.5 gadi. Jo viņi ir pārpildīti ar kombinēto atkarību ārstēšanu, kur nikotīns arī ir, bet nav pamata diagnoze.
Sasssodīts – man nav tik daudz laika!
Jo mums ar dēlu ir īsas, tomēr regulāras sarunas. Es jautāju: “Kā tev klājas?”, vai “Kā tu jūties?”, vai “Vai Tev izdodas nelietot?” Un saņemu godīgas atbildes….
Piemēram:
1. “Prasīju draugiem starikus!” – lasi: kad beigusies manta un nauda, pusaudži lūdz citiem atdot izlietots, izsūkātos spilventiņus, lai kaut nedaudz atvieglotu savu pašsajūtu. No vienas puses – mēs bērnībā tā darījām ar košļenēm. No otras – runa ir par atkarību un tie vairs nav jociņi ar Donald Duck faņķikiem.
2. “Visiem viss ir beidzies. Tāpēc bijām šodien centrā pie publiskajām tualetēm un kļaņčījām svešiniekiem ievilkt!” – lasi: svešinieks var būt arī “draugs”, kurš piedāvā kaut ko, kas štirī vēl krutāk. Bet noklusē, ka tas arī atkarību izraisa ātrāk un maksā dārgāk. Bet tad, kad naudas nebūs, taču devu vajadzēs, “draugs”, vai “drauga draugs” piedāvās devu apmaiņā pret “pakalpojumu”.
Prasīju dēlam – vai tu zini, kas ir pakalpojums? “Nu, jāāāā – piekaut kādu! Vai nozagt kaut ko…” Uz ko atbildēju: “Jā. Un arī novilkt bikses un pieliekties, ja saproti, ko tas nozīmē…”
Neilgi pēc tam dēls palūdza atļauju palikt pa nakti pie drauga. Viņi būšot vairāki draugi, visi patiesi jauki, un mājās būšot arī vecāki. Tā kā kopumā šī bija pastaiga pa mīnu lauku, kurā galvenais bija nezaudēt kontaktu un uzticēšanos, būt līdzās, atbalstīt, iedrošināt un pozitīvi stimulēt, es atļāvu. Taču pusnaktī atģidos pie vārtiņiem, kur stāvēja dēls un drauga mamma: “Jūsu dēls un mana meita šovakar kaut ko lietoja. Esmu mediķis. Pamanīju pēc palielinātajām acu zīlītēm un uzvedības…”
Nākamajā dienā dēls gulēja līdz pēcpusdienai, taču arī tad vēl nebija skaidrā. Uz jautājumu – ko lietojuši, atbildēja: “Zālīti.” Taču vēl divas nākamās dienas viņam bija slikti. Uz jautājumu: “Kāpēc tu to darīji?”, atbilde bija: “Man vienkārši piedāvāja. Un tā kā es jūtos kā slims, jo man nav nikotīna, es gribēju pamēģināt.”
Šai mirklī sapratu, ka kaut kas ir jādara. Ne visi nikotīņi kļūst par narkotīņiem. Taču vairums narkotīņu ir sākuši karjeru kā nikotīņi. Tātad – kamēr iestādes palīdz narkotīniem un mums, nikotīņiem, jāstāv rindā, man pašai jārod risinājumi, kā nepieļaut, ka mans dēls no nikotīņa kļūst par narkotīni.
Mana ikdiena nu jau bija kļuvusi par “kāmīša ratu”. Ar vienu vienīgu domu: “Tas ir jāaptur. Tikai … kā?”
Jāmaina skola, dzīvesvieta, pilsēta, valsts…
Nopietni?
Jo nikotīnim ir nepieciešams reāls atbalsts. Nepietiek ar stāstiem par to, ka viņa prefrontālā smadzeņu daiva vēl tikai attīstās un nikotīns tai nopietni kaitē. Vai ka var būt sirds mazspēja un nopietnas asinsvadu problēmas. Arī ceļojums pavasara brīvlaikā dod laimes sajūtu uz nedēļu, taču atgriešanās ierastajā vidē ir trigeru pārbagāta, ko nenobriedis organisms un psihe nespēj izturēt. Un scooteris, kas nopirkts restaurācijai (lasi – uzmanības un dienas satura pārvirzīšanai) ar laiku zaudē savu spozmi. Visbeidzot – brīžos, kad ķīmija un lomka ņem virsroku, arī nožēla par radu jubilejās sadāvināto un tagad nodedzināto piķi, aiziet snaust. Un brīdī, kad motivācija bija savā augstākajā punktā, izdzēstie dīleru kontakti nav problēma, jo burtiski dažu minūšu laikā atrodami citu dīleru kontakti.
Tieši tik viegli tas ir …
Pašreiz testējam nikotīna aizvietotājterapiju, kas nopērkama aptiekās. Izsecināju, ka tai noteikti jābūt palīdzošai un 14 gadniekam mazāk kaitīgai nekā nelegāli 60 mg nikotīna spilventiņi, vai svešinieku palīdzība pie publiskajām tualetēm. Loģiski? Taču aptieķnieks sarunas laikā pilnīgi atleca soli atpakaļ, uzzinot, ka runa ir par terapiju 14 gadniekam. Un instrukcijā uzsvērts – šis pavisam noteikti ir paredzēts tikai un vienīgi 18 gadu vecumu sasniegušiem cilvēkiem.
Hmmm. Es neesmu mediķis un arī ar pašārstēšanu nenodarbojos. Tāpēc vaicāju profesionālim – vai šis varētu būt risinājums?
Atbilde bija: “Neviens mediķis tev oficiāli to neieteiks. Taču neoficiāli – jā, tas varētu būt risinājums. Tas varētu atvieglot pusaudža abstinenci. Galu galā – aiz aizvietotājterapijas ir pētījumi un atbildība… Bet lēmums jāpieņem tev pašai.”
Tā nu es sēdēju un apsvēru izvēles. Pilnīgi un galīgi viena. Bez padoma. Bez atbalsta. Bez palīdzības. Un pat mans tīnis nebija ieinteresēts kaut ko mainīt. Visa atbildība tikai un vienīgi uz mani.
Līdz tuneļa galā parādījās gaisma.
Pirmkārt, izrādījās, ka neesmu viena. Ļoti, tā ka – ĻOTI, daudzās ģimenēs, ir pieredze ar nikotīnu un nikotīni. Visā Latvijā. Piemēram, kādas valstspilsētas (ne Rīgas) skolas 6. klases bērnu vecāki saņēma ziņu: “Labdien! Ja gadījumā skolēni šodien pārnāk mājās ar sliktu dūšu u.tml., tad ziniet, ka viens no klasebiedriem kārtīgi pacienājis pārējos ar snusiem. Viens izvēmās jau skolā.”
Otrkārt, mēs, nikotīņu vecāki, esam viens otram vislabākais atbalsts. Ikviena atklāsme, notestētais un izmēģinātais tips&trick, ir know-how, kas var būt izšķirošs tikmēr, kamēr Latvijā netiek bloķētas mājas lapas, kurās bez jebkādas vecuma kontroles ir nopērkami nikotīnu saturoši produkti nopietni bīstamās devās, un ārsta-speciālista konsultācija nav pieejama dažu dienu laikā, bet ir jāgaida mēnešiem…
Tas vairs nav “tikai nikotīns”. Tas var būt pirmais solis uz kaut ko daudz, daudz nopietnāku….